No paša sākuma jau braucu uz turnīru ar domu – Da kas tas ir, itkā māku spēlēt, bet naudās tā arī nevaru tikt. Visi, kas nemāk, tiek katru reizi. Ir jātiek.

Šis bija mans piektais (ja nekļūdos) turnīrs, un pirms šī man bija vissliktākā priekšnojauta. Grūti izskaidrot kāpēc, bet vienkārši nejutos tā, kā es esmu līdz šim juties. Nevajadzīgas domas, neizskaidrojams uztraukums un visam pa virsu bija nepārliecība pašam savai spēlei, kas ir vissliktākais kas var notikt ar spēlētāju.

Man vienmēr ir patikuši MTT(multitable tournaments), bet nekad nav sanācis viņus tā vairāk paspēlēt. Tagad esmu nolēmis izmēģināt savas prasmes, protams, arī pastāstīšu kā man viņos būs gājis.

Esmu izlēmis atsākt savu blogu sēriju, tāpēc šoreiz nobeigšu to, ko kādreiz jau iesāku, un tad jau no nākamajām reizēm pastāstīšu kā ir klājies starp blogu periodā.

Man bija labi priekšnosacījumi pokera spēlēšanai, jo lielākā daļa manu draugu to spēlēja. Tomēr pats spēlēju nullē un man tas vienkārši apriebās. Mēģināju aizmirst pokeru un nedomāt par to, jo bija totālais apnikums spēlēt nullē.

Pokeru es spēlēju jau apmēram pusgadu +/- profesionāli, bet iepazinos es ar pokeru kaut kur 2-3 gadus atpakaļ, kad spēlēju dažādās pokera istabās dažas reizes mēnesī. Sākumā bija ļoti interesanti spēlēt, jo man pokers bija kā datorspēle. Nebija pilnīgi nekādas saprašanas par to, kas tas ir un kā to dara. Bet laiks gāja uz priekšu, spēle mani aizrāva un sāku vairāk interesēties par to kā tiek spēlēts pokers.